Vīru skata no cepures

 

 Varšavā līst. No rīta līdz vakaram. Laiks ir viena no tām nepateicīgajām lietām dzīvē, ko īsti nav cilvēka spēkos mainīt. Polijā esam grupa Briseles žurnālistu, lai pāris dienās saprastu, kas aiz ādas poļu politiķiem, kam nākamos sešus mēnešus jāvada prezidentūra Eiropas Savienībā.

Kopš aizvadītajām parlamenta vēlēšanām, kad pēdējo reizi viesojos Varšavā, pilsēta ir mainījusies līdz nepazīšanai. Pazudušas mūžīgās būvbedres, ielas – gludas un līdzenas, jauni, moderni namu kvartāli, tīra, skaista, sakopta Varšava elpo īstā lielpilsētas ritmā. Tik pat, cik acīmredzamas ir pārmaiņas vidē, grūti noslēpjams ir arī poļu lepnums par prezidentūru. Centriski labējā premjera Donalda Tuska valdība avīžu pirmajās lapās skandina, ka Polija pārņem teju vai visu varu ES, kas, tiesa gan, īsti nav patiesi, ja ņem vērā, ka prezidentūras, kopš ir Lisabonas līgums, solo numuros vairs neuzstājas. Tomēr sabiedrībai tas acīmredzami itin labi iet pie sirds, it īpaši politiķu vēstījumi, ka Polija ir sestā lielākā valsts Eiropā un var bez aizspriedumiem stalti izslieties blakus Vācijai un Francijai.

Polijas ambīcijas izpaudušās arī finanšu vērienā – prezidentūras budžets it tik pat liels, cik savulaik Francijai, par ko francūži vēl ilgi raidīja pārmetuma zibeņus Elizejas pils virzienā. Polija pusgadā prezidentūras nolūkiem grasās tērēt ap 430 miljonu zlotu, kas ir ap 100 miljonu eiro – teju vai Grieķijas starptautiskā aizdevuma apmērā. Veselu miljonu eiro poļi tērēs ASV kompānijai „Burson-Marsteller”, kuras uzdevums ir veidot Polijas valsts tēlu ārzemēs, īpaši Briselē.

Poļi jau sākotnēji sapratuši, ka šie seši mēneši nenozīmēs tikai lēmumu pieņemšanu Briselē, bet, ka tā ir iespēja uzaicināt pie sevis mājās un pacienāt ar vislieliskāko „botvinku” pasaulē, izstāstīt par vēsturi, kultūru, tradīcijām un nojaukt visus visnengantākos stereotipus par lielo, slikto ceļu postkoministu valsti un citus, kādi vien dažādās Eiropas malās dzīvojas. Jaunajām dalībvalstīm tradicionāli pirmā prezidentūra ir patiesas ugunskristības, jo uz tām gan diplomātu, gan politiķu, gan ekspertu aprindās raugās vīzdegunīgi, kā jau daždien uz iesācējām. Tāpēc Varšava ir laikus sākusi šūt smalkus uzvalkus un buktēt bikses žiletes asumā.

Vismaz pāris miljoni eiro no Polijas budžeta būs atvēlēti arī vērienīgiem kultūras pasākumiem – 400 norisēm 10 Eiropas Savienības valstīs un pasaulē – Pekinā, Berlīnē, Kopenhāgenā, Kijevā, Londonā, Maskavā, Parīzē un citur. Polijas kultūras ministrija, kas kopā ar ekspertiem izstrādājusi programmu, kā galveno kritēriju izvirzījusi kvalitāti. Eiropas koncertzālēs, mākslas galerijās, kinoteātros, pilsētu laukumos un skvēros būs poļu teātris, mūzika, glezniecība, mākslas performances. Varšava nolēmusi gaismā izcelt lielākās aizvadīto gadsimtu un mūsdienu pērles – Frederiku Šopēnu, Staņislavu Lemu, Karolu Šimanovski, Česlavu Milošu, Kšištofu Penderecki, Andžeju Vajdu un daudzu citus.

Septembra sākumā Vroclavā notiks vērienīgs Eiropas kultūras kongress, kurā četru dienu laikā paredzētas 100 dažādas norises ar 300 mākslinieku piedalīšanos.

Tas, ko redzam reklāmas rullīšos prezentācijā, liecina par gaumi, stilu, domas dziļumu un patiešām pievilcīgu ideju, kas varētu pulcināt tūkstošiem skatītāju.

Kad izcilā poļu dzejnieka un rakstnieka Ādama Mickēviča vārdā nosauktā institūta direktoram Pavelam Potorocinam vaicāju, cik ilgi viņi visu šo gatavojuši, man atbild – trīs gadus. „Kad ir jūsu prezidentūra?” man vaicā direktors. Saku, ka 2015. gadā. „Sāciet jau šodien!” Potorocins nogriež kā ar nazi.

Polija nepārprotami cenšas, lai gan rūgtā patiesība ir, ka prezidentūras spēku diplomātijā un politikā mēra nevis pēc koncertu un izrāžu skaita, bet, gan panāktajiem kompromisiem un lēmumiem. Polijai šajā ziņā vēl seši mēneši priekšā, un cāļus skaitīs 2011. gada decembrī. Taču ir grūti nepiekrist, ka prezidentūras ir arī vīri, kurus skata no cepures – no tā, kas izskan, ko redz un sadzird publiskajā telpā.

Tiesa gan, parādes durvis, ko ar tādu vērienu atver Polijas valdība, grauž neatlaidīgs kritikas ķirmis – kreisā opozīcija ir nemierā, ka politiskā vara visai nekautrīgi izmanto prezidentūras līdzekļus, lai spodrinātu spalvu pirms oktobrī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām. Brīdī, kad esi pie Eiropas līderības stūres, to nav grūti izdarīt. It īpaši tādēļ, ka Polijā līdz 80 procentiem audzis eirooptimistu skaits.

Parlamenta vēlēšanas būs īstā runga iz maisa un īstais laiks, kad Polijai parādīt savu patieso eiropeiskumu un demokrātisko briedumu.

Tikmēr Polijas izpratne par prezidentūru, kā iespējas brīdi, ir nenoliedzama.

Arī Latvijas pulkstenis neatlaidīgi tikšķ. Līdz mūsu krēslam ES tronī ir nepilni četri gadi.

 

 2011. gada 1. – 11. jūlijs, Varšava, Brisele.