Par mani

Ārpus hronometrāžas

Tas sākās brīdī, kad, tīrot no datora vecos failus, nejauši izdzēsu atmiņu epizodi par tikšanos ar pirmo Čehijas prezidentu Vāclavu Havelu viņa rezidencē Prāgā. Tas bija septembris, pāris mēnešu pirms 2006. gada NATO samita Rīgā.

Rezidence slēpās nelielā bruģētā ieliņā, tuvu Kārļa tiltam, pūta spēcīgs vējš un rāva no rokām piezīmju lapiņas. Mazajā šaurajā gaitenī, kas veda uz tikpat nelielu priekšistabu, mums pretī izbrauca ratiņkrēsls. Eleganti izslējusi ieģipsēto kāju, tajā sēdēja joprojām skaistā Havela dzīvesbiedre, bijusī čehu aktrise Dagmāra Veskrnova.

Ienācis kabatas formāta istabā, Havels laipni sasveicinājās un apsēdās stūrī pie apaļa galda. Mums, trim žurnālistiem, bija piecas minūtes, lai uzdotu jautājumu Samta revolūcijas vadītājam, vienam no izcilākajiem Eiropas intelektuālajiem līderiem un pārmaiņu simboliem, cilvēkam, bez kura spēka atvērt Dzelzs priekškaru, man nebūtu iespējas atrasties šeit.

Kopš tās reizes manī ir vēlme krāt un piefiksēt arī tos mirkļus un izjūtas, kas paliek ārpus radio, televīzijas hronometrāžas un avīzes slejām – izslēdzot mikrofonu pēc intervijas ar prezidentu, karavīru, veikalnieku, izurbjoties cauri biezām garlaicīgu Eiropas direktīvu ķīpām, slēpjot seju no akmeņiem protesta demonstrācijās, sildoties ar šmakovku Kosovas serbu zemnieka mājās, izkratot no kurpēm Afganistānas smiltis, cērtot zobus sulīgā rumāņu arbūzā, skaitot pirmās eiro monētas Slovēnijā, meklējot interneta pieslēgumu Budapeštas krāmu bodītē….

Kopš gandrīz diviem desmitiem gadu žurnālistikā un pieciem no tiem pavadītiem Latvijas Radio korespondentes statusā Briselē es vēlos tajā visā dalīties ar jums.

 Paldies, ka esat ar mani!

 Lai izdodas!

 Ina Strazdiņa

Advertisements