Mazo un lielo prezidentūru kodi

 

 

Diemžēl, tā tas ir – ja es lielāks, tev ir vairāk naudas un ietekmīgāki draugi, tu daudz vairāk vari atļauties, turklāt visādās nozīmēs. Šeit es nerunāju par atsevišķiem cilvēkiem, bet gan par valstīm. Nav jābūt lielam ekspertam, lai diezgan ātri aptvertu, kurām no valstīm pie Eiropas Savienības (ES) diskusiju galda pieder ne tikai skaļākais, bet arī pēdējais vārds.

Rūpīgi liekot aiz auss, ka vienmēr būs „vecie – gudrie” un „jauniņie – nepieredzējušie”, Latvijai būtu jāsāk gatavoties prezidentūrai ES, kas notiks 2015. gada pirmajā pusē.

Viss tas, kas ir noticis ar Slovēniju, Čehiju, kuras pirmās izturējušas ES prezidentūras ugunskristības, un tagad Ungāriju, kuru „vēl svilina”,  mums ir lieliska skola.

Slovēnija jauno valstu prezidentūru ciklu sāka pirmā, 2008. gada ziemā, un aizvadīja ciešamu pusgada vadību, tiesa gan, milzīgā spriedzē, rēķinoties ar pirmā un līdz ar to slīcināmā kucēna lomu. Ne vienu reizi vien Briseles gaiteņos nācās dzirdēt vīzdegunīgas piezīmes, ka slovēņu haosu ar, piemēram, franču diplomātu rūdījumu salīdzināt neesot iespējams.

Pēc gada, 2009. gada janvārī, nāca čehi un tūlīt iestrēga Ukrainas un Krievijas gāzes strīdā, kas virkni ES dalībvalstu saldēja divas nedēļas. Prezidentūras vidū atkāpās Čehijas valdība, un nepieradinātais Davids Černijs perfektajā ES Padomes ātrijā Briselē atklāja instalāciju „Entropa” par dalībvalstu stereotipiem, Bulgārijas kartes kontūrā iezīmējot tā saucamo turku tualeti, kādu mēs pirms diviem gadu desmitiem pazinām, piemēram, Rīgas autoostā. Tas beidzās ar teju diplomātisko skandālu, kā rezultātā Bulgārijas kartei uzklāja melnu palagu, bet palielināja ES Padomes apmeklētāju skaitu, kas par visu varu vēlējās nofotografēties pie slavenā darba. Ar to pietika, lai Čehijas prezidentūra tiktu definēta kā …ne jau gluži neizdevusies, bet …. saprotiet paši.

Trešā jauno valstu rindā ir Ungārija, kuras likstas ar divām iepriekšējām ir nesalīdzināmi smagākas. Skandalozais mediju likums jau pirmajās dienās ir novērsis jebkuru uzmanību no citām Ungārijas kvalitātēm, savukārt, EP ātrijā ungāri izklājuši, manuprāt, vizuāli ļoti glītu Austroungārijas karti, kas uz līdzenas vietas raisījusi kritiķu nosodījumu par Ungārijas imperiālistiskajām ambīcijām un neveselīgo nacionālismu.

Tūlīt pēc Ungārijas vasarā nākamā prezidentūru uzņemsies Polija. Zinot poļu šerpumu un vērienu, jau tagad paredzams, ka būs interesanti.

Tomēr nebūt ne man vienai, bet arī vairākiem Eiropas lietas zinošiem cilvēkiem šķiet, ka jauno Eiropas valstu prezidentūras veiksmes un neveiksmes jau ir iekodētas. Tās ir valstis, kuras ieliktas „jauniņo un nepieredzējušo” rāmī, un katra prezidentūra jau pašā sākumā tiek uzskatīta kā eksperiments. Daļēji tam var arī piekrist, jo, patiešām, visām šīm valstīm tā ir pirmā reize prezidentūras krēslā, un varbūt tieši šīs pirmās, vēsturiskās reizes emocionālās slodzes radītā pārcentība arī noved pie vecajai Eiropai nesaprotamām idejām.

Valdība prezidentūras laikā taču nav kritusi tikai Čehijai, tā bijis arī Grieķijai, Itālijai un vēl virknei valstu. Beļģija savu valdību nevar izveidot jau divus gadus, un prezidentūru tieši pirms Ungārijas faktiski novadīja pagaidu ministri un ierēdņi.

Kamēr visi šausminās par Austroungārijas paklāju, tikmēr ir piemirsies, ka savulaik Itālijas galva Silvio Berluskoni lika nomainīt visus VIP sarkanos paklājus Briselē pret bēšas krāsas tepiķiem, lai viņa sejas krāsa labāk izskatītos TV lampu gaismā.

Savukārt, ja Čehijai nevedās ar Krievijas un Ukrainas gāzes strīda āru risināšanu, tad, kādēļ joprojām nav pildīts Francijas savulaik rosinātais miera līgums starp Krieviju un Gruziju.

Latvijas prezidentūra ES ir tikai šķietami tālu. 2015. gads ir tepat. Gatavoties ir jāsāk jau tagad, ņemot vērā visu iepriekšējo valstu kļūdas, veiksmes, izdarīto, nepaveikto. Ir notikumi un apstākļi, ko paredzēt nevar, bet ir lietas, no kurām var izvairīties, piemēram, būt tik prātīgiem un neradīt iekšpolitisku haosu.

Tomēr to visu darot, diemžēl būs jāpatur prātā, ka arī mūs skar te nemanot ieviestā kastu sistēma un arī mēs būsim „jauniņie”, kurus vēros un, kuriem pēc definīcijas ir jāizgāžas. Šo defektu būtu jāprot pārvērst par efektu. Izskatās, kā pārāk oriģinālu prezidentūru, vismaz mākslinieciskajās izpausmēs, var nesaprast. Bet ja tieši tāds ir prezidentūras„iesaiņojums”, tad līdzvērtīgam ir jābūt arī tās saturam.

 

 

Brisele, 2011. gada 28. janvāris.

Foto: Tjerī Monass (Thierry Monasse)

 

 

 

 

 

 

Advertisements

About Ina Strazdiņa

Journalist
This entry was posted in Uncategorized. Bookmark the permalink.

One Response to Mazo un lielo prezidentūru kodi

  1. Kristīne says:

    Paldies par lielisko pārskatu. Jācer, ka vakardien Saeimā notikusī diskusija par ārlietu jautājumiem nebūs tikai tukša atrādīšanās, bet gan veiksmīgs sākums vērtīgai tradīcijai. Kristovksis, Āboltiņa, Lieģis, Kalniņš – visi uzsvēra nepieciešamību nopietni sākt darbu, lai pilnvērtīgi sagatavotos LV prezidentūrai ES Padomē – prieks arī par mediju interesi!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s