Skandālu zelta bedres

„Viņi mūs ienīst,” saka mans kolēģis Lī, kad kādā īsā atpūtas brīdī pārmijam vārdu par jaunāko WikiLeaks lietā.

Lī strādā vienam no pazīstamākajiem Eiropas interneta mēdijiem un jau kopš pirmajām skandāla dienām centimetru pa centimetram šķetina nopludināto ziņojumu pinekļus.

Ar „viņi mūs ienīst” Lī raksturo gaisotni, kādā pirms pāris dienām viņš malkojis kafiju ar ASV un Kanādas diplomātiem. Tas, kas šobrīd notiek publiskajā telpā ir gluži kā labajā kājā uzvilkta kreisās kājas kurpe – redz visi un spiež neprātīgi, bet fakts, ka tas ir noticis, paliek neizdzēšams.

„Ar to, ko tagad nopludinājis WikiLeaks, darba pietiks visam nākamajam gadam,” nosmejas Lī, piebilstot, ka ne tikai tādēļ, ka datu bāze ir milzīga, bet tas pavērs durvis uz neskaitāmām atklāsmēm, secinājumiem un jautājumiem, ko varēs cilāt vēl ilgi.

Briselē ar lielāku vai mazāku intensitāti WikiLeaks skandālam seko līdzi visi. Katrā valstī amerikāņu ziņojumi vai nu izģērbuši kādu karali pliku, vai atklājuši jaunus varoņus, vai apstiprinājuši sen zināmas patiesības.

Mani ungāru kolēģi stāsta, ka valsts ir tā pārņemta ar jaunās valdības darbu, ka ar WikiLeaks pētniecību īpaši neviens nav aizrāvies, un, ja ir, tad mazāk pētīti pašmāju varoņu vārdi sarakstos, cik kopējās globālās tendences. Savukārt slovēņu diplomāti un žurnālisti Briselē joprojām spurdz par premjeru Barotu Pahoru, kurš aizkulisēs paziņojis, ka Slovēnijas valdība būs gatava uzņemt vienu Gvantanamo bāzē ieslodzīto ar nosacījumu, ja viņam būs iespēja 20 minūtes runāt ar pašu Obamu. Aizvadītajā nedēļā jau pēc šā fakta parādīšanās WikiLeaks failos Slovēnijas valdības galva ir oficiāli paziņojis, ka valsts ir gatava uzņemt ieslodzīto neko pretī neprasot.

(Jāteic, ka Slovēnijas valdības galva nav bijis skops prasībās un solījumos arī iepriekš. Savulaik viņš solīja visiem Slovēnijas futbola izlases spēlētājiem notīrīt zābakus, ja viņi iekļūs 2010. gada Pasaules Kausa izcīņas finālturnīrā.)

Tikmēr kolorītā Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī „fails” papildinājies ar vēl vienu pikantu detaļu, ko labprāt apskata gan franču, gan vācu prese. Kādā vakarā, kad Eifeļa tornis par godu Turcijas svētkiem izgaismots Turcijas karoga krāsās, Sarkozī prezidenta lidmašīna veikusi cita leņķa nolaišanos Parīzē, lai valsts galva nejauši pa logu neieraudzītu notiekošo un nesaceltu skandālu.

Daudzi fakti WikiLeaks atklātajā ir izcila barība dzeltenajai presei, un tas, kā dzirdu secinām vairākus kolēģus, dzīvos īsu mūžu. Citādāk ir ar tik nopietniem apgalvojumiem, kā, piemēram, Saūda Arābijas aicinājums ASV organizēt uzbrukumu pret Irānu.

 „Iedomājies tikai, kas atklātos, ja kāds cits WikiLeaks  nopludinātu Vācijas, Francijas, Krievijas vai vienalga kuras citas valsts diplomātu saraksti,” saka kāds cits man kolēģis no Vācijas ziņu aģentūras, „tā kā tie ir tikai amerikāņu ziņojumi, tad, protams, tie ir interesanti, bet drāma, faktiski, ir ļoti vienpusēja.”

Portāla, kurā strādā Lī, lasītāju skaits, kopš WikiLeaks skandāla, ir divkāršojies. Iespējams, tas drīzumā trīskāršosies, jo Eiropas kvartālā klīst baumas, ka drīzumā atklātībā varētu parādīties ASV pārstāvniecības Briselē ziņojumi par Eiropas Savienības funkcionāru darbu, kur, iespējams, varētu tikt arī vētītas personālijas.

Lai arī cik dažādi ir uzskati par WikiLeaks ziņojumu mūža ilgumu, ietekmi, sekām, žurnālistu aprindās reti kurš nepiekrīt, ka visas šīs jezgas autors ir revolucionārs, un viņa tiesāšana, ja vien tā nav par izvarošanu, kā tiek apgalvots, būtu neloģiska.

Džūljens Asanžs ir cilvēks, kurš ir nojaucis sienu, mūri, kas vienmēr valdījusi starp varām un pārējiem cilvēkiem, šo neuzticēšanās, slepenības un liekulības barjeru.

Turklāt notikušais ir licis nostiprināties arī jaunas kvalitātes žurnālistikai, tai, kura meklē, atrod, pēta un strādā ar ārkārtīgi liela apjoma informāciju un secina dziļi un pamatīgi. Šādi piemēri pēdējā laikā ir vairāki, un tie nes rezultātus.

Viens no jaunākajiem gadījumiem bez WikiLeaks skandāla ir arī žurnālistu grupas atklātais un pēc tam „Financial Times” publicētais raksts par to, ka vesela virkne lielu, pazīstamu kompāniju, „Coca-Cola”, „IBM” ieskaitot,  gan veikalu ķēdes, gan farmācijas kompānijas un pat ieroču ražotāji izmantojuši Eiropas Savienības reģionu attīstībai domāto Kohēzijas fonda naudu. Pētnieki šo informāciju bija ieguvuši gluži vienkārši sīki un smalki izpētot Eiropas Komisijas mājas lapās nopublicēto informāciju par to, kas ir Kohēzijas fonda naudas saņēmēji.

Ar Lī šajā ziņā esam vienisprātis, ka nemaz nevajag gaidīt, kad kāds WikiLeaks atkal nopludinās saraksti. Šādu skandālu zelta bedru, kas ir ietērptas ārēji garlaicīgos, oficiālos ziņojumos un skaitļu tabulās un atrodamas iestāžu interneta mājas lapās, jau tagad ir pa pilnam, un, ka steigas un „acīmredzamo” tematu laikmetā šī niša palikusi neizkopta. Ja mēdiju vadītāji sasparotos un arī krīzes laikos uzdrīkstētos attīstīt šo jomu … Vienīgais mīnuss – tas prasa palielināt cilvēku resursus, jaudīgākas jaunākas tehnoloģijas un vairāk naudas, taču plusu, protams, vienmēr būs vairāk.

 

Brisele, 6. decembris.

 

 

 

 

 

Advertisements

About Ina Strazdiņa

Journalist
This entry was posted in Uncategorized. Bookmark the permalink.

One Response to Skandālu zelta bedres

  1. Ginta says:

    Ļoti interesants raksts!!!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s