Vai „Misters Zivs” paliks krastā?


Restorāna „Senhor Peixe” jeb „Misters Zivs” durvīs mani sagaida uzpūtīgs jūras lauva ar baltā kreklā iespīlētu milzīgu vēderu un lina salveti pāri kreisajam delmam. Četrdesmit vietu restorāns Težu upes malā, Portugāles galvaspilsētā Lisabonā ir gluži tukšs, izņemot četrus vācu žurnālistus, kas skaļi smiedamies tukšo trešo vīna karafi.

Aiz divus metrus garas vitrīnas restorāna dibengalā, kurā ledus kristālos atdusas visāda izmēra, krāsas un paskata jūras radības, rosās četri pavāri baltās cepurēs, un ik pa brīdim zāles virzienā aci pamet kāds no divpadsmit viesmīļiem. Desmit minūtēs saskaitu vismaz 20 cilvēku lielu personālu un sevī nospriežu, ka šim restorāniņam tūrisma nesezonas un eiro krīzes laikā agri vai vēlu nāksies šķirties vismaz no puses darbinieku. Droši vien arī tādēļ sejas tik skābas, šajā vēlajā vakara stundā apzinoties neizbēgamo realitāti.

Pēc brīža atlido saimnieks, sārtvaidzis, jūras zirdziņš, un draiski izklāsta ēdienkarti. Piesardzīgi apvaicājos, kā ar krīzi, vai pavisam švaki, uz ko saņemu omulīgu, Portugāles saulē sasilušu atbildi: „Ko jūs, cienītā, tiklīdz beigsies NATO samits, restorānā atgriezīsies mūsu pastāvīgie klienti, un vakaros te būs pilns, pilns…”

Tas tiesa divu dienu,19. un 20. novembra, NATO samits Težu upes krasta restorānus EXPO zonā ir izslaucījis tukšus. Te atrodas galvenā norises vieta, un drošības apsvērumu dēļ zona ir strikti ierobežota. Pusdienās un vakariņās šeit ierodas vienīgi sanāksmes dalībnieki.

Kad pēc ķiploku mērcītē slacītas marinētu burkānu uzkodu un aromātisku olīvju baudīšanas vēl nesagaidot pamatēdienu esmu jau trīs reiz norijusi mēli , klusībā lūdzu, kaut „Misteru Zivi” neaizskalotu nedz ekonomiskā krīze, nedz Težu upes ūdeņi. (Portugāļu virtuve tiešām ir nepārspējama).

Arī otrā dienā, ierodoties Lisabonas centrā, kur dodos noskaidrot citu portugāļu domas par gaidāmo krīzi, dzirdu vienu un to pašu viedokli – pagaidām neviens Portugālē nezina, ko nozīmē krīze realitātē un, ja biedē, tad biedē tas, kas uz papīra un mēdijos – budžeta deficīta samazinājums no 7.3 % līdz  4,6 %.

To man saka augstskolas pasniedzējs, tūrisma biroja darbiniece, ierēdnis, grāmatu tirgotājs un vēl citi.

Lisabonā esmu laikā, kad arodbiedrības vēl tikai gatavojas trešdienas, 24. novembra, ģenerālstreikam. Logu dauzīšanas un skaļu gājienu vietā portugāļi izvēlējušies klusējošu protestu – aizvērt lidostas, ostas, benzīntankus, bankas un redakcijas, gluži vienkārši Vasko da Gamas spītībā nestrādāt.

Ja slavenais jūras braucējs Indiju sasniedza, tad maz ticams, ka jel kādi sabiedrības protesti mainīs Portugāles valdības plānus no 1. janvāra griezt algas, sociālos pabalstus un celt nodokļus.

Dodoties prom no Lisabonas, mani nepamet izjūta, ka Portugāle par krīzi runā, bet līdz galam tai vēl netic. Tā ir kā komēta, kas ir ceļā un vēl nav atnākusi. Tā ir gandrīz kā  klimata izmaiņas, kas liekas mistikas līdz brīdim, kad kaimiņos aizdegas mežs.

Un vēl man šķiet, ka Dienvidos pārziemot krīzi ir grūtāk. Karstumā ir vieglāk atlaist vaļīgāk jostu. Savilkt to atkal cieši ir tik nedabiski.

Gribētu pēc gada vai diviem atkal apciemot „Misteru Zivi”…

 Portugāle, Lisabona, 18.-21. novembris.

 

 

 

Advertisements

About Ina Strazdiņa

Journalist
This entry was posted in ES and tagged , , , . Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s